Dita Kļaviņa-Lauberte, 30.09.2016.
Valsts ir tik stipra, cik stipras ir tās rūpes par visvājākajiem un visneaizsargātākajiem
Nesen biju lieciniece kādas augstas valsts amatpersonas izteikumiem Latvijas sabiedriskajā televīzijā par to, kā būtu jāattīsta veselības aprūpe Latvijā. Šīs intervijas laikā mani satrauca nevis amatpersonas redzējums attiecībā uz veselību, bet gan nostāja attiecībā uz Latvijas valsti, par kuru viņš teica – citēju: “ņemot vērā, ka mēs atrodamies tādā nesaprotamā veidojumā, ko sauc par valsti, kur nevar saprast, no kurienes ieplūst tā nauda un kam viņa aiziet.”
Iespējams, ka esot tik augstā amatā, tiešam var rasties grūtības ar izpratni, taču man, kas pirms vairāk nekā 20 gadiem 4. maijā stāvēja Jēkabā ielā un skaitīja katru balsi, kas tika nodota par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, gan ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un attīstību. Es saprotu, ka Latvijas Republika ir atkarīga no katra iedzīvotāja godprātīgi paveikta darba, apzinīgi izpildīta pienākuma un godīgi samaksātiem nodokļiem.
Šķiet ka mēs neapzināmies to likteņa labvēlību, kas latviešu tautai dāvāta kaut vai salīdzinājumā ar daudzām Āfrikas tautām un ciltīm. Citādi taču mēs neatļautu tik vieglprātīgi izrīkoties ar valsts budžetu, kā tas notiek tagad. Mums, kas maksājam nodokļus būtu visas tiesības pieprasīt, lai mūsu samaksātie nodokļi tiktu izlietoti tā, lai labumu gūtu pēc iespējas plašāka sabiedrības daļa un tā, lai par šo naudu mēs varētu arī parūpēties par tiem, kas paši to nespēj – bērniem, veciem cilvēkiem, nabadzīgajiem un slimiem.
Saka, ka no malas labāk redzams. Un redz jau arī. Redz to, ka ⅙ daļai Latvijas iedzīvotāju vispār nav pieejama veselības aprūpe. To, ka saslimt Latvijā nozīmē pakļaut sevi nabadzības riskam. Kā arī to, ka faktiski nav nekāda finansiāla vai ekonomiska pamata, kas Latvijā neatļautu tērēt lielākus valsts budžeta līdzekļus veselības aprūpei, nekā tas ir šobrīd. Pasaules Veselības organizācijas pārstāvis Tomāšs Evetovits konferencē Latvijas Universitātē 21. septembrī norādīja: “Horvātija – par Latviju nabadzīgāka valsts, savu pilsoņu veselības aprūpei tērē 2 x vairāk budžeta līdzekļu nekā Latvija.” Tas vai valsts budžetā tiks atvēlēti lielāki līdzekļi ir atkarīgs tikai un vienīgi no valsts politiķiem. “Tas ir viņu lēmums,” tā uzskata Pasaules Veselības organizācija.
Manuprāt, mēs esam sasnieguši to kritisko robežu, aiz kuras, neko nemainot, mūs sagaida slima un nabadzīga nācija, kas nolemta bojāejai. Ne tādu nākotni es vēlos saviem vecākiem un bērniem. Tāpēc aicinu ikvienu iestāties par to, lai valsts budžetā veselības aprūpei paredzētā daļa (tagad 9,81%) sastādītu vismaz 12% no kopējiem valsts budžeta tēriņiem ka tas ir Lietuvā (12%) un Igaunijā (11,74%).
Runājot par veselības aprūpes sistēmas nākotni, attīstības perspektīvu es saredzu modelī, kas paredz visu Latvijas iedzīvotāju veselības apdrošināšanu par valsts budžeta līdzekļiem, kurus apsaimnieko valsts veselības aģentūra, nodrošinot visiem pacientiem vienādu veselības aprūpes pakalpojumu apjomu jeb grozu.
Nav nekāda objektīva pamatojumu tam, ka privāts uzņēmums būtu spējīgāks apsaimniekot veselības aprūpes budžetu kā valsts. Kļūdās gan vieni gan otri. Un bieži vien par to nākas maksāt mums visiem. Atcerēsimies kaut vai banku “Parex” vai “Liepājas metalurgu”. Tāpat nav nekādas garantijas, ka privāta veselības aģentūra nenonāks citu valstu personu rokās, kas nebūt nebūs lojāli Latvijas valstij. Laima, Staburadze, Valmieras piens, Rīgas piensaimnieks, Spilva – tie vairs ir tikai nosaukumi latviešu valodā cittautiešiem piederošajos uzņēmumos.
Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpe ir vistiešākais Latvijas valsts uzdevums un tai tad arī tā ir jāpārvalda veselības aprūpei paredzētie līdzekļi, vienalga kā to sauc Nacionālais veselības dienests vai Valsts veselības aģentūra. Rūpēties par to, lai šis darbs tiktu paveikts godprātīgi, apzinīgi, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir Veselības ministrijas vistiešākais pienākums un valdības ieceltā veselības ministra atbildība savas tautas priekšā.
Attiecībā uz valsts budžetu ir skaidrs, ka ir nepieciešams palielināt to daļu, kas tiek atvēlēta veselības aprūpei. Ideāli būtu panākt ka vismaz 14% no valsts budžeta tiktu atvēlēti veselībai, kā to rekomendē PVO un OECD. Taču tikpat nozīmīgi ir saprast, kādā veidā šis palielinājums ir panākams.
Ir nelietīgi runāt par obligāto veselības apdrošināšanu kā par panaceju, kas atrisinās finanšu nepietiekamību veselības aprūpei un nepateikt, ka tas ir tikai jauns nodokļa veids – veselības nodoklis, ko nāksies maksāt strādājošajiem. Arī sociālais nodoklis, kas uz katru strādājošo mūsu valsti ir vidēji 34%, oficiāli saucās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Ir netaisnīgi teikt, ka pensionāriem un bērniem šis nodoklis nebūs jāmaksā un nepateikt, ka par viņiem šo nodokli samaksās citi nodokļu maksātāji.
Šobrīd veselības aprūpes budžetu veido ienākumi no netiešajiem nodokļiem – PVN un akcīzes nodokļa, ko maksā liela sabiedrības daļa, tai skaitā uzņēmumi, strādnieki, pensionāri, aplokšņu algu saņēmēji, bezdarbnieki, miljonāri, cilvēki, kas saņem dividendes, tūristi, kā arī daudzas citas fiziskas un juridiskas personas, kuras visas nav iespējams uzskaitīt.
Un patiešām nav saprotams, kāpēc atbildība par tautas veselību veselības nodokļa jeb ka citi to sauc obligātās veselības apdrošināšanu veidā tiek uzlikta tikai uz strādājošo pleciem.
Nav atbalstāma jauna veselības nodokļa ieviešanu, lai arī kā to nesauktu. Nav pieņemama darbaspējīgo iedzīvotāju nodokļa sloga palielināšanu. Tad drīzāk šķiet pieņemama PVN palielināšana ar noteikumu, ka palielinot nodokli viss palielinājums tiek iezīmēts, kā veselības aprūpei novirzāmā nodokļa daļa.
Taču lai arī arī kādi nebūtu risinājumi, es vēlreiz gribu uzsvērt to, cik svarīgi ir pārtraukt ieilgušo stagnēšanu ap veselības aprūpes sistēmu Latvijā. Šī jautājuma nerisināšana var novest tikai pie viena – Latvijas tautas izmiršanas.
Un noslēgumā aicinu veselības ministriju pēc tam, kad būs atrisināts jautājums ar nākamā gada budžetu, pievērsties arī citiem sasāpējušiem veselības aprūpes jautājumiem, tai skaitā retajām slimībām. Beidzot iekļaut reto slimību definīciju ārstniecības likumā, izveidot reto slimību pacientu reģistru, atrast modeli, kā vislabāk organizēt ar retajām slimībām slimojušo pieaugušo pacientu ārstēšanu Latvijā.
Daudzi šo problēmu, kas saistīti ar retajām slimībām, risinājumi tika iezīmēti “Nacionālajā plānā reto slimību jomā līdz 2015. gadam”. Tagad tikai nepieciešams iesākto darbu turpināt. Un lai arī 2016. gads drīz būs jau pagājis, plāns kā ārstēt reto slimību pacientus Latvijā noderēs arī 2017., 2018., 2019. un nākamajos gados.
To, kāda sabiedrība mēs esam, rāda tas, kā mēs spējam parūpēties par visvājākajiem un visneaizsargātākajiem mūsu sabiedrības locekļiem. Un, atceroties veco multfilmu “Dāvana visvājākajam” reto slimību pacienti VM personā vēlētos redzēt lauvu, kas sniedz palīdzību neaizsargātajiem reto slimību pacientiem.